pasmaidi, paraudi, paguli, pietiek

cits sāpēs kliedz, kāds tikai acis miedz
apstiprinot kārtējo darījumu
pasmaida, uzbļauj, uzspļauj un darīts
kārtējais upuris un kārtējais bizness
kā saka, labs darbs, kas padarīts
var nosvinēt, bet var arī taupīt
var paslēpties, var atklāti laupīt

kāpēc mums jādzīvo sistēmā naudai?
ja mēs varētu veltīt savu dzīvi baudai?

vai tu ar baudu domā reiboni?
tu piedāvā piedzerties?
vai varbūt darbs var būt bauda?
ja to nedara samaksas dēļ
un varbūt pasaule nesabruktu
ja kaut kas mainītos

es varbūt nekad pilnībā neīstenošu savus plānus
bet tavi sapņi krāj putekļu slāņus
tas nav iespējams, tu pārāk daudz gribi
tā ir cilvēka daba, dažiem jāmirst no bada

pasmaidi, paraudi, paguli, pietiek
pats vainīgs, vai ne tā?

kāpēc tu nevarētu būt tāds kā viņš?
ar ko tu esi sliktāks, tu vari būt labāks?
kas ir tavi vecāki, no kurienes tu esi?
kā tevi sauc, cik valodas proti?
cik tev gadu, vai tu drīksti šeit būt?
ko tu domā darīt, šodien rīt un parīt?

......................................................................................................................................

kāpēc gan mums ir jādzīvo sistēmā, kuras pamati un arī sienas un viss pārējais ir veidots no naudas. nevis no tā, ko katrs no mums varētu vēlēties? diezgan sarežģīts jautājums. man laikam būtu grūti iestāstīt kādam, ka viņam tiešām nepieciešams kaut ko savā dzīvē mainīt. un tas arī nav vajadzīgs. kā jau vienmēr... jāsāk taču ar sevi. mana galva ir pārbāzta ar plāniem, skaistām domām idejām. un varbūt es kļūdos, bet es ceru, ka es tiešām šos plānus neizmetīšu miskastē. varbūt es kļūšu ”pieaudzis”, lai ko arī tas nozīmētu. bet es negribu kļūt par cilvēku bez sapņiem. es negribu piekāpties. bet varbūt es visu pārspīlēju. un ja tu tā domā (īpaši - ja tu tā domā par sevi), tad visticamāk, ka tavi sapņi tiešām pamazām sāk pārklāties ar putekļu kārtu.

es neesmu paredzçts

Negribu būt liecinieks
Bet man liekas, ka tieši tas es arī esmu
dzīve aizslīd garām man
es pats tajā neesmu paredzēts
tik ātri
es nemanu pat kustību
Vai tās jau ir beigas?

......................................................................................................................................

Šajā pasaulē, tiek darīts viss, lai mēs tiktu atsvešināti no savām vēlmēm, no mums sagaida, ka mēs pieņemsim savas dzīves kā kaut ko, kas vienkārši ar mums notiek, kā kaut ko, kur mēs neko nespējam mainīt... un mēs to pieņemam. Mēs vienkārši skatāmies, kā mums garām aizslīd mūsu dzīves attēli, kurus mēs paši neesam veidojuši. Vai tiešām nav iespējams nekas vairāk? Vai tiešām mēs nespējam vienoties un atbrīvot sevi no visiem tiem jau iepriekš zināmajiem dzīvesstāstiem? Vai tiešām nav nevienas baltas lapas, kurā rakstīt savu dzīvi pašiem?

***

Ko es varu zaudēt, pametot to, kas nekad nav bijis mans?
Kādēļ mēs turamies pie tā, kas patiesībā ir mūsu cietums?
Vairāk masku starp mums, grūtāk saskatīt tevi.
Cenšoties skatīties spogulī, vairs neredzu sevi.
Sāpes nejūtam sen, izmisums ir pārāk pierasts.
Aizvien biežāk negribas cīnīties, gribas vienkārši piekrist.
nebļaut, nekliegt, runāt bet neko nepasacīt.
Ja nu kāds tomēr joprojām skatās acīs?
Ja nu kāds joprojām cer un es neesmu viens?
Vai ir iespējams, ka reiz atkal, es būšu tas, kas esmu, kad neviens neskatās?
Vai ir iespējams, ka reiz mēs ne tikai skatīsimies?
Vai es reiz atkal būšu tas, kas es esmu tad, kad neviens neskatās?

......................................................................................................................................

Pat, ja atrodas cilvēki, kuri vēlas dzīvot savu dzīvi kā savu un prasīt no dzīves vairāk nekā viņiem tiek iedalīts, viņi sastopas ar to, ka ir atsvešināti viens no otra. Visi saprot, ka nepieciešami viens otram, lai realizētu savus un viens otra sapņus. Šo atsvešināšanu mūsu „izrāžu sabiedrībā” veic attēli, kurus mēs sev pieņemam, kurus mēs sev nopērkam. Pie kam, mūsu atsvešinātība šajā sabiedrībā ir tik milzīga, ka tos savus attēlus, kurus mēs pērkam (savu imidžu), mēs esam pieņēmuši kā vienīgo, kas mēs esam. Aiz šiem attēliem mēs vairs nespējam saskatīt neko, kas varētu alkt pēc nepastarpinātas komunikācijas. Mūsu pašu vietā, komunicē mūsu nedzīvie attēli. „Izrāde” un attēls spēlē tik lielu lomu, ka mēs baidāmies, ka tik mūsu tēlam kas nenotiktu. Un pat tad, kad neviens neskatās, mēs nespējam tikt vaļā no skatīšanās uz sevi no malas un sevis vērtēšanas pēc tā, kāds mums ir attēls.
Dažkārt es jūtu, ka pat saprotot to visu es nespēju tikt vaļā no šīs attēlu kundzības stindzinošā satvēriena. Citkārt atkal kādā skatienā, kādā rīcības brīdī, kad es aptveru, ka vairs neskatos uz sevi no malas, es tomēr noticu, ka mums visiem tomēr ir iespējams satikties bez šī „pastarpinājuma.” Un, kad mēs beidzot satiksimies, citādāka, labāka pasaule dzims ik mirkli, kurš sekos.

mujeres libres

fists upraised, women of world
towards horizons pregnant with light
on paths afire
feet on the ground
face to the blue sky.
affirming the promise of life
we defy tradition
we mold the warm clay
of a new world born of pain.
let the past vanish into nothingness!
what do we care for yesterday!
we want to write anew
the word woman.
fists upraised, women of the world
towards horizons pregnant with light
on paths afire
onward, onward
toward the light.

......................................................................................................................................

dziesmas teksts ņemts no katalonijas anarho-feministiskās organizācijas "brīvās sievietes" himnas, kura radīta 1930-tajos gados.
sabiedriskā organizācija balstās represīvajās struktūrās, kuras izsenis ir radījusi negatīvo "vīrišķo" īpašību izpausme - patriarhāts. patriarhāts sevī iemieso gan kapitālistisko iekārtu, gan pašu varas ideju - dominēšanu, paverdzināšanu... sen jau šī iekārta apspiež ne tikai sievietes, bet arī visu pasauli kopumā. graujot patriarhātu, mēs izdaram triecienu pašā represīvās iekārts sirdī.
šī dziesma tiek veltīta visiem cilvēkiem, kuri atsakās no sistēmas uzspiesto dzimumu (vai jebkuru citu) lomu spēlēšanas, un cenšas būt viņi paši...